Viņam izpatikdama, es iedraudzējos ar Poļinu un drīz vien pieķēros viņai no visas sirds. Viņā bija daudz dīvainību, bet vēl vairāk pievilcības. Es viņu vēl nesapratu, bet jau mīlēju. Pašai nemanot, sāku skatīties viņas acīm un domāt tāpat kā viņa.
Poļinas tēvs bija ievērojams cilvēks, citiem vārdiem — viņš brauca ar garjūgu un nēsāja atslēgu un zvaigzni, bet pēc dabas bija vieglprātīgs un vienkāršs. Toties viņas māte bija nosvērta sieviete, sevišķi cienīga un saprātīga.
Poļinu varēja sastapt visur; viņu aplenca pielūdzēji, viņai izrādīja uzmanību — bet viņa garlaikojās un tālab izskatījās salta un lepna. Tas ļoti piestāvēja viņas grieķiskajai sejai un melnajām uzacīm. Es jutos kā uzvarētāja, kad manas zobgalīgās piezīmes uzbūra smaidu viņas pareizajā un garlaicības stindzinātajā sejā.
Poļina lasīja ārkārtīgi daudz un bez kadas izvēlēs. Viņai bija tēva bibliotēkas atslēga. Bibliotēka sastāvēja galvenokārt no XVIII gadsimta rakstnieku sacerējumiem. Viņa pazina franču daiļliteratūru no Mon- teskjē līdz Krebiliona romāniem. Ruso viņa prata no galvas. Bibliotēkā nebija nevienas krievu grāmatas, izņemot Sumarokova sacerējumus, kurus Poļina nekad neatvēra. Viņa man atzinās, ka viņai esot grūti saburtot krievu rakstu, un droši vien viņa krieviski neko nelasīja, pat ne tos dzejolīšus, ko viņai veltīja Maskavas dzejdari.