Sinekūrs klusēja, nodūris acis. — Cēlsirdīgie, izglītotie franči, — Poļina turpināja balsī, kas drebēja no sašutuma, — atzīmējuši savu uzvaru pienācīgā kārtā. Viņi aizdedzinājuši Maskavu — Maskava deg jau divas dienas. — Ko jūs sakāt, — iesaucās Sinekūrs, — tas nevar būt! — Pagaidiet nakti, — viņa dzedri atbildēja, — varbūt redzēsiet blāzmu. — Ak dievs! Viņš ir pagalam, — Sinekūrs sacīja, — vai tad jūs nesaprotat, ka Maskavas ugunsgrēks ir visas franču armijas bojā eja, ka Napoleonam nebūs kur un ar ko turēties, ka, ziemai tuvojoties, viņš būs spiests pēc iespējas ātrāk atkāpties caur izpostītu, tuksnešainu zemi ar dezorganizētu un neapmierinātu karaspēku. Un jūs vēl domājat, ka franči paši sev izrakuši bedri! Nē, nē, krievi, krievi aizdedzinājuši Maskavu! Briesmīgā, barbariskā augstsirdība! Tagad viss izšķīries: jūsu dzimtene glābta no briesmām; bet kas notiks ar mums, kas notiks ar mūsu imperatoru?
Viņš mūs pameta. Mēs ar Poļinu nevarējām attapties. — Vai tiešām, — viņa sacīja, — Sinekūram taisnība un Maskavas dedzināšana ir mūsu roku darbs? Ja tā … Ak, tad es varu lepoties, ka saucos par krievieti! Visums būs pārsteigts par diženo upuri! Tagad mani nebiedē mūsu sabrukums, mūsu gods ir glābts; Eiropa vairs nekad neuzdrīkstēsies cīnīties ar tautu, kas pati sev nocērt rokas un aizdedzina savu galvaspilsētu.
Viņas acis zibēt zibēja, balss skanēt skanēja. Es viņu apkampu, mēs abas raudājām aiz cildenas pacilātības un dedzīgi aizlūdzām par tēviju. — Vai tu zini? — Poļina man sacīja ar apskaidrotu seju. — Tavs brālis .. . viņš ir laimīgs, viņš nav gūstā — priecājies: viņš kritis, lai glābtu Krieviju.