Beidzot kāds no visādu tenku izvadātājiem atbrauca mums paziņot, ka brālis esot kritis gūstā, un tanī pašā laikā pačukstēja Poļinai par viņa nāvi. Poļina ļoti noskuma. Viņa nebija manā brālī iemīlējusies un bieži uz viņu dusmojās, bet šinī brīdī Poļina viņā saskatīja mocekli, varoni un, man neredzot, aprau­dāja. Vairākas reizes es atradu viņu asarās mirkstam.

Es par to nebrīnījos, jo zināju, cik sāpīgi viņa pār­dzīvo mūsu nelaimīgās tēvijas likteni. Es nenojautu, ka viņas bēdām bija vēl kāds cits cēlonis.

Reiz es no rīta pastaigājos pa dārzu; man blakus gāja Sinekūrs, mēs runājām par Poļinu. Es ievēroju, ka viņš dziļi izjūt Poļinas neparastās īpašības un ka viņas skaistums atstājis uz francūzi lielu iespaidu. Es smiedamās liku viņam noprast, cik romantisks viņa stāvoklis. — Nokļuvis ienaidnieka gūstā, ievainotais bruņinieks iemīlas cēlsirdīgajā pils īpašniecē, saviļņo viņas sirdi un beidzot iegūst viņas roku. — Nē, — Si­nekūrs man sacīja, — kņaze manī redz Krievijas ienaidnieku un nekad nebūs ar mieru pamest savu dzimteni. — Šinī brīdī alejas galā parādījās Poļina, mēs gājām viņai pretim. Viņa tuvojās ātriem soļiem. Viņas bālums mani pārsteidza.

— Maskava ieņemta, — viņa man sacīja, neatbil­dēdama Sinekūra sveicienam; mana sirds sažņaudzās, asaras sāka līt straumēm.