Lai būtu kā būdams, patreizējos apstākļos es neesmu spējīgs diskutēt par likteni. Vietējais dziednieks darījis man zināmu faktu, ka es vairs ilgi nedzīvošu. Šī doma mani īpaši nesatrauc, jo esmu nodzīvojis īstu dzīvi un piekopis gandrīz visus vispievilcīgākos grēkus. Tomēr viens mani uztrauc, un tas ir manas līdzdzīvotājas liktenis. Viņa bijusi man līdzās vismaz 18 gadus, un kopā mēs esam piedzīvojuši baltas un nebaltas dienas. Tādējādi man negribētos apzināties, ka manas gaisā paraušanas dēļ viņa tiktu pamesta viena pasaulē, bez vīrieša, kas to pieskatītu. Es apzināti saku "vīrieša", jo viņa slikti saprotas ar sava dzimuma pārstāvēm.
Pamatīgi pārdomājis šo jautājumu, esmu nācis pie slēdziena, ka tu - mans vienīgais dzīvais radinieks - būsi tas, kas pārņems šo pienākumu. Tam nav jākļūst par apgrūtinošu slogu tavai kabatai, un, ja tu aizstaigāsi pie Amasora un Tvista, tirgotāju baņķieriem Kotonvolstrītā 110, Sitijā, tu atradīsi uz sava vārda noguldītas 500 mārciņas. Es lūdzu izmantot šo summu, lai nodrošinātu Rozijai tādus apstākļus, pie kādiem viņa pieradusi.
Tā kā scēnas pie nāves gultas nav pievilcīgs skats, es nosūtu Roziju pie tevis nekavējoties, lai viņai nevajadzētu stāvēt man līdzās un mocīties, vērojot mani izpūšam pēdējo elpu. Tā nu viņa ieradīsies gandrīz vienlaicīgi ar šo vēstuli.