Viņš atcerējās savu tēvoci kā jauku un enerģisku vīru, kura negaidītā ierašanās un papagaiļa lingvista spējas noveda pat reverenda Sebastiana Rukvisla kristīgo lēnprātību līdz lūzumam. Pēc pāris dienu viesošanās tēvocis Amoss nozuda tikpat mīklaini kā parādījies. Tēvs vēlāk stāstīja, ka tēvocis Amoss esot ģimenes melnā avs, - bez mazākās morāles, - un, tā kā tas bija acīmredzami sāpīgs jautājums, Adrians nekad vairs tēvoci nepieminēja.
Tagad viņš stīvu skatienu urbās tēvoča vēstulē un viņu pārņēma tāda kā grimstoša sajūta, it kā vēders kopā ar visu asinsdesu grasītos tūlīt izgāzties.
Mans mīļais brāļadēl!
Iespējams, ka tu neatcerēsies, ka pirms dažiem gadiem mēs iepazināmies diezgan atbaidošā mācītājmuižā, kuru tavs tēvs un māte stūrgalvīgi apdzīvoja. Kopš tā laika esmu dzirdējis par viņu paraušanu gaisā —jāatzīstas, bez pārliekām sērām, jo sarunās ar taviem vecākiem pirms daudziem gadiem viņi man vienmēr ļāva nojaust, ka viņu vienīgā vēlēšanās šajā dzīvē ir to pamest un nonākt Tā Kunga apkampienos. Tomēr šis sīkums tevi padarījis par manu vienīgo dzīvo radinieku. Cik atceros, tajos laikos tu biji diezgan jauks puika, kaut arī iespējams, ka pa šiem gadiem tavi vecāki pacentušies piebāzt tavu galvu ar visādām blēņām un blakšūdeņiem, par ko man nav ne mazākā priekšstata.