-    Nu? - viņa jautāja, - par ko tur ir?

Dievs augstais, Adrians nodomāja, to nav iespējams viņai stāstīt.

-   Tā … tā ir vēstule … ēēē … no … āāā … kāda mana tēva drauga, - viņš izvairīgi teica. - Viņš vienkārši iedomājies, ka man varētu interesēt, kā viņiem klājas laukos.

-     Pēc desmit gadiem? - nosprauslojās misis Dredža. - 'iņš ir gan steidzies, ko?

-Jā … jā, tas ir ilgs laiks, - Adrians teica, salocīdams vēstuli un iebāzdams kabatā.

Bet misis Dredža nebija no tiem cilvēkiem, kam pietiek ar īsu izklāstu. Viņas pašas šausminošais mistera Dredža nāves apraksts parasti aizņēma pusotru stundu, tāpēc šis skopais vēstules satura atstāstījums viņu apmie­rināja visai maz.

-     Nu, un kā tad klājas? - viņa taujāja.

-     O, - Adrians teica, - šķiet, viņi visi ir pie labas veselības, ziniet.

Misis Dredža gaidīja, viņas melnās acis nepielūdzami

urbās īrniekā,

-    Daži mani paziņas ir apprecējušies, — Adrians izmi­sīgi turpināja, un … un … dažiem piedzimuši bērni.

-   Jūs gribat teikt, - misis Dredža teica, acīs pavīdot cerībai, - ka tiem, kas apprecēj'šies, piedzim'ši bērni, vai citiem?

-     Visiem, - Adrians nedomādams atteica. - Nē, nē, es, protams, domāju tos, kuri apprecējušies. Nu, vispār viņi visi … ēēē … jūtas lieliski, un man … āāā … man jāuzraksta viņiem un jāapsveic.