- Jūs domājat apsveikt tos, kas apprecēj'šies? - pārjautāja misis Dredža, kas vienmēr gribēja, lai viss būtu pilnīgi skaidrs.
- Jā, — Adrians apstiprināja, — un ari tos, kam piedzimuši bērni, protams.
Misis Dredža nopūtās. Tā viņa nebija iztēlojusies šo stāstu. Ja tā būtu bijusi viņas vēstule, viņa tās saturu būtu izlietojusi ar sīkstuļa taupību un veselu nedēļu aplaimojusi Adrianu ar informācijas un minējumu druskām.
- Labi, - viņa filozofiski teica, uzviļņodama kājās,
- pieņemu, ka jums nu būs ar ko nodarboties vakaros.
Cik ātri vien spēdams, joprojām tēvoča vēstules radītā šoka varā, Adrians ieslidināja asinsdesas paliekas mutē, noskaloja uz leju ar tēju un piecēlās.
- Jau ejat? - misis Dredža pārsteigta vaicāja.
- Jā. Es nupat iedomājos, ka pa ceļam uz darbu jāieskrien pie mistera Paklhammera, — Adrians teica.
- Vai tik j's nepavadiet pārāk daudz laika ar viņu, - misis Dredža bargi aizrādīja. - Šis vīrs var ļauni ietekmēt tādu godīgu, jaunu cilvēku kā jūs.
- Jā, es piekritu, jums taisnība, - Adrians lēnprātīgi atteica. Viņš ierindoja misteru Paklhammeru savos tuvākajos draugos, bet nebija noskaņots tieši šobrīd strīdēties par to.
- Nenokavējiet vakariņas, — misis Dredža brīdināja.
- Man ir lieliska šelzivs.