Visbeidzamajai, bet ne kā mazsvarīgākajai, es gribu pateikties savai sekretārei mis Dorīnai Evansai, kura, pirms pārnāca strādāt pie manis, visai veiksmīgā kārtā bijusi tiesas izmeklētāja sekretāre, un sniedza manvērtīgu informāciju visā grāmatas rakstīšanas laikā.
džeralds DARELS
I. Tēvoča pretīgā rīcība
Neapzinoties likteni, esam turpat līdzās, Adrians Rukvisls, izmeties kreklā, pie spoguļa raidīja pats sev grimases. Katru rītu pulksten septiņos Adrians mēdza savā bēniņu guļamistabā šādi satikties ar savu attēlu. Spogulis bija liels, ar platu, zeltītu rāmi, tā virsma bija pelēka un nožēlojama kā dīķis pēc garas un bargas ziemas. Tas atainoja gan Adrianu, gan visu istabu pelēcīgā dūmakā, it kā skatītu caur milzu zirnekļu tiklu. Adrians blenza uz savu attēlu ar tādu kā naidīgumu.
- Trīsdesmit gadi! - viņš apsūdzēdams teica. - Trīsdesmit gadi… puse dzīves pagājusi! Un ko tu esi redzējis? Ko tu esi paveicis? Neko!
Viņš nikni raudzījās spogulī, nepatikā nopētīdams savus nevaldāmos, tumšos matus, kurus nekāds ūdens daudzums nespēja nolīdzināt, lielās, jūtīgās acis un plato muti. Tā bija, viņš secināja, caur un caur nepievilcīga seja. Viņš nedaudz pievēra plakstus, savilka muti iespējami ņirdzīgākā vieplī un tik sparīgi nošņācās, ka nāsis iepletās, cik plati vien iespējams.