- Ser, - viņš rūca caur sakostajiem zobiem, - laidiet vaļā lēdiju, vai arī es būšu spiests iejaukties. Lai jūs būtu cik aprobežots būdams, jūs nevarat nezināt, ka esmu labākais paukotājs ārpus Francijas.
Viņš apklusa un cieši palūkojās uz savu attēlu; viņam nācās atzīt, ka, pat ņemot vērā paša dabiskos aizspriedumus, viņš neizskatījās pēc labākā paukotāja ārpus Francijas. Piedzīvojums, kā viņš pirms brīža secināja, bija tas, pēc kā viņš tiešām alka, bet tā vien likās, ka cilvēkiem ar tādu ģīmi kā viņam piedzīvojumi gadījās visai reti. Reiz bija gadījies kaut kas tāds (un viņš nosarka aiz kauna, tikai iedomādamies vien par to), ko viņš iedomājās esam par savu lielo iespēju — Adrians tika apturējis, kā pašam šķita, satrakojušos zirgu vilktu bušu. Tad noskaidrojās, ka īstenībā tā bija zirgu vilkta ugunsdzēsēju mašīna, kas bija nosūtīta dzēšanas darbos. Kājas lūzums, ko nācās paciest, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar miertiesneša rājienu un faktu, ka degošais veikals nosvila līdz pamatiem.
Adrians bija reverenda Sebastiana Rukvisla un Ro- venas Rukvislas savienības produkts. Vecāki bija tikuši pie viņa kādā acumirklīgā novirzē no garīgajām normām garas un neiedomājami garlaicīgas laulības dzīves laikā, kas pilnībā tika veltīta tā kunga rīkojumu izpildei. Nudien, ilgu laiku Adrians bija pārliecināts, ka viņa tēvs ir vienīgais cilvēks valstī ar tiešu pieeju Visaugstajam. Adriana parādīšanos šajā pasaulē viņa tēvs uztvēra ar patiesu apmulsumu, bet māte - ar skaļu un priecīgu pārsteigumu.