-    Es to gan nenosauktu par jokainu, - Adrians rūgti teica. - Ko es ar viņu lai iesāku, dievs vien zina.

-      Pārdodiet viņu, - vedējs ieteica, malkodams alu,

-     pārdodiet to cirkam. Es darītu tā.

-      Es nevaru, — Adrians paskaidroja, — tas ir tas vismuļķīgākais. Man atstātas 500 mārciņas viņas pieska- tīšanai.

-     Interesanti, cik bulciņas par to varētu nopirkt, — vedējs prātoja.

-     Viņa noteikti ēd arī ko citu bez bulciņām, - Ad­rians žēlabaini teica, — ziniet, kāpostus vai kaut ko tamlī­dzīgu. Vienalga, vēlāk nāksies paeksperimentēt.

-       Neraizējies, puis, — misters Paklhammers teica,

—                viņa te droši var palikt pāris dienas, kamēr tu izdomāsi, ko vislabāk darīt. Es viņu pieskatīšu.

Šajā brīdī Rozija izlēma, ka zārki, kaut ari zināmā mērā pievilcīgi, tomēr nav pietiekami saistoši. Viņa pie­vērsās mājai un cieši ielūkojās logos. Lielā sajūsmā viņa ieraudzīja savus draugus, sapulcējušos vienā istabā, patē­rējam viņas iecienīto dzērienu.

Šajā pulciņā jautās tāda svētdienīga un draudzīga at­mosfēra, kas Rozijai šķita neatvairāma. Tā viņu ierosināja. Rozija bija pārliecināta, ka tiem nebūtu nekas pretī, ja viņa pievienotos, un ar snuķa galiņu uzmanīgi pieklauvēja pie rūts. Tas bija smalks, sievišķīgs mājiens, ka viņa labprāt piebiedrotos kompānijai, vienalga, kādi svētki tiktu svinēti.