—Nu jā, viena problēma būtu atrisināta, — vedējs teica, - bet kā būs ar manu alu?

—   Tagad mēs vismaz zinām, ka viņai garšo siermaizes un alus, — Adrians teica, - kaut arī neticās, ka viņa vienmēr pārtiek tikai no tā.

—   Nevēlos, lai jūs uzskatītu mani par bezjūtīgu, - ve­dējs aizrādīja, - bet mani pašlaik vairāk nodarbina mans paša vēders nekā viņas.

Rozija atdeva tukšo kausu misteram Paklhammeram un cerīgi sekoja tam dziļāk pagalmā. Atradusi pietiekoši inteliģentu cilvēku, kas likās saprotam viņas vajadzības, ziloniete nevēlējās to izlaist no redzesloka. Viņas gaita bija lēna un stalta, ja nu vienīgi mazliet skurbi grīļīga, un ausis plandījās un plakšķēja tai gar galvu. Viņa izdvesa sīkus apmierinājuma spiedzienus un sekoja misteram Paklhammeram cieši pa pēdām. Adrians aizcirta aiz viņas ores durvis, atspiedās pret tām un noslaucīja seju. Tas nu bija pirmais solis.

Kaut arī Roziju intriģēja balto ēveļskaidu kaudzes, dēļu grēdas un vesela rinda tikko pabeigtu zārku, viņa joprojām uzmanīja misteru Paklhammeru, jo tas noteikti varētu viņu aizvest pie galvenās alus āderes. Tomēr galu galā viņiem laimējās iezagties mājā, Rozijai nemanot. Misters Paklhammers sagatavoja vēl sviestmaizes un alu, un, ļaudamies pārtikas un dzēriena ietekmei, pat vedējs kļuva gandrīz labvēlīgs.

-    Jokainu lietiņu tēvocis jums atstājis, - viņš teica Adrianam.