Un tā lieliskajā 1890. gada vasarā, bruņojies ar tēva drauga ieteikuma vēstuli, viņš devās uz lielo, izplūdušo, grabošo, žvadzošo, piedūmoto lielpilsētu un kļuva par ierēdni augsti respek­tablā Bindvida, Korneliusa un Čuntera iestādē, kas nodarbojās ar augļu un sakņu piegādi augstākās sabiedrī­bas lēdijām un džentlmeņiem. Te viņš pavadīja desmit gadus, kuros netrūka smaga darba, toties negadījās ne­kādi piedzīvojumi, šajā laikā saņemdams karalisku atal­gojumu - 15 šiliņus nedēļā. Tomēr Adrians juta, ka dzīvē ir vēl kas cits bez iezārkošanās pie Bindvida, Korneliusa un Čuntera. Pašlaik šī doma bija pārņēmusi visus viņa prātus, un par to viņš runāja ar savu spoguļattēlu.

-     Citi cilvēki, - viņš murmināja, soļodams šurp turp pa istabu un reizumis pašķielēdams uz spoguli, lai pārliecinā­tos, vai tas otrs vēl ir turpat, - citi cilvēki dzīvo satraucošu, interesantu dzīvi. Ar viņiem notiek visādi neparasti atgadī­jumi … viņiem ir piedzīvojumi. Kāpēc man to nav?

Viņš atkal paskatījās spogulī. Viņa plakstiņi nolaidās. Viņš ņirdzīgi pasmīnēja.

-     Es jūs brīdināju, ser, — viņš teica dusmās drebošā balsī, — laidiet vaļā lēdiju, vai būs sliktāk.

Viņš ar ķemmi izdarīja efektīgu uzbrukuma kustību.

Aizņemts ar savām domām, Adrians neievēroja lēnus, dīvainus būkšķus un gārdzoņu, kam vajadzēja brīdināt, ka viņa saimniece izdara vienu no retajiem iebrukumiem bēniņos. Pērkonīgs klauvējiens pie durvīm lika viņam pielēkt kājās tik nelaimīgi, ka iedomātais zobens izkrita no rokām.