- Vai jūs esat šeit, mister Rukvisl? - misis Lavīnija Dredža apjautājās griezīgā baritonā, it kā šī būtu pēdējā vieta pasaulē, kur viņa cerētu savu īrnieku atrast.
- O jā, misis Dredža, - Adrians atsaucās, steigšus pamezdams skatu apkārt istabai, lai pārliecinātos, ka tā ir gatava saņemt viņas vērtējumu. - Nāciet iekšā.
Misis Dredža atspiedās pret durvīm, elsdama smagi kā leviatans [1] , kas tikko izniris no pārsimt asu dziļuma.
Viņas kauli bija plati kā Šīras zirgam vienā no efektīgākajām variācijām, un uz varenā karkasa balstījās liels, mīksts, baudkārs dzīvsvara blāķis. Korsetes, veļas un galošu uzdevums bija balstīt un noturēt šo masu kopā, un misis Dredžas augums trauksmaini čīkstēja un stenēja pie katra elpas vilciena. Viņas melnie mati bija saņemti kopā augstu uz galvas un sanagloti ar veselu mežu matadatu; ap kaklu bija aplikts milzīgs daudzums kaklarotu, kas grabēja un šķindēja, viņas krūtīm cilājoties.
Šī misis Dredžas agrā parādīšanās iedzina Adrianu panikā. Kādu gan šausmīgu noziegumu, viņš brīnījās, viņš šoreiz būtu pastrādājis? Adrians skaidri atcerējās, ka noslaucījis kurpes, vakar pārnākdams, tātad tas nevarētu būt iemesls. Vai viņš būtu aizmirsis izlaist kaķi ārā? Nē, tas nevar būt. Vai viņš aizmirsis izmazgāt vannu?