Poēma sešos dziedājumos

1817—1820

Jums, siržu karalienes cēlās,

Jums vienīgām, visdaiļās, jums

Sniegs pagājības teiksmas kvēlās

Šis krēslas stundu stāstījums,

Ko senatne man čukst un stīgo

Un spalva uzticīgā tver;

Jums sniedzu velti rotaļīgo!

Nav slava tā, ko sirds mart cer, —

Es laimīgs būšu, iedomājot,

Ka jaunava, kas mīlā tvīkst,

Jel kādreiz slepus, vaigu klājot,

Pār manām dziesmām klusi līkst.

Pie zalkšu jūras ozols zaļo,

Tam apkārt, zelta ķēdē siets,

Dien, nakti, teiksmu dzirnas maļot,

Iet mācīts runcis, zintnieks vieds.

Pa labi iedams — dziesmu skanda,

Pa kreisi iedams — teiku teic.

Tur brīnums plaukst: tur jodi granda,

No zaigas miglas nāra sveic;

Tur dīvu zvēru tekās tumšās

Kā biedu zīmes pēdas blāv;

Uz vistas kājām namiņš gumšus

Bez logu, durvju greizi stāv;

Tur mežs un lauks ir rēgu pilni;

Tur ausmā līdz ar jūras vilni,

Kas tuksnešainā krastā rit,

No dzelmes, bruņām zaigodami,

Ar jūras tēvu tērzēdami,