Drīz saplūst runas šalkā vienā,

Dūc dzīrotāju jautrais bars;

Tad spēji dziesma dun pret sienām

Un kokles skaņas dzirdi skar;

Nu visi klausās. Dziesmā slavu

Dzied Bajans daiļai Ludmilai,

Ko Ruslans laimīgs gūst par savu, —

Vīts Laļa kāzu vainags tai.

Bet Ruslans, pārņemts kaisles spējas,

Ne ēd, ne dzer vairs, iemīlējies;

Vien ilgotajā noraugās,

Gan dusmo, deg, gan nopūšas,

Viņš knaiba savas ūsas skaistās

Un nepacietīgs mirkļus skaita.

Tumst vaigs un skumjas skatus sedz

Trim bruņiniekiem, ko te redz

Pie šalkojošā kāzu galda;

Tie klusē, kausos vērdamies,

Kas tukši sen; šķiet, dzira salda

Vien rūgtumu tiem sirdīs lies;

Tie neklausās, ko Bajans dziesmo,

Un drūmās acis nepaceļ —

Trīs sāncenši, kam asins liesmo

Pret Ruslanu un skaudums dzeļ;

Tiem naids un mīla sirdis sveļ.

Tas viens ir Rogdajs, drosmīgs varons;

Viņš Kijevu ir daudzos karos

Ar šķēpu pratis godā celt;

Otrs — Farlafs, vlzdegunis mēlīgs;

Viņš dzīru varonis jo dzēlīgs,

Bet kaujas laukā allaž pelts;

Un pēdējs, kaislās domās grimis,

Ir Ratmirs, hazariešu hans.

Tiem visiem prieks šķiet mūžam rimis

Un dzīru troksnis sveši skan.

Lūk, mielasts galā; viesi ceļas

No galdiem, jūk un jūkli veļas,