Ap sirmo bārdu vergu daudz

Ar bijāšanu klusot strādā,

Un kaula suka maigi saudz

Tās kuplumu, par viļņiem gādā.

Un bezgalīgo ūsu gods

Tiek celts, tās notaļ iesvaidot

Ar austrumzemju smaržām smalkām,

Lai gredzenos var glītos griezt.

Te pēkšņi, nez kur gadījies,

Pa logu spārnots pūķis talkā:

Dzelzs zvīņas dārd, un liesmo nāss;

Tad, pārsteigumā visiem skatot,

Viņš mirklī liecās lokos platos

Un Nalnā tad pārvērtās.

«Es sveicu amatbrāli viedu,»

Teic viņa, zemu palokās,

«Sen Mērapuna slavu ģiedu,

Nu sastapties reiz gadījās.

Ir nejausts liktenis mums licis

Iet kopā- naida tekas tās;

Jo tev draud briesmas: tiešām tici!

Drīz negaiss tev virs galvas stās;

Bet mana sirds par jutu zaimu

Pēc atriebšanas sen jau kliedz.»

Ar vaibstu viltīgu un glaimu

Tai pundurkrupis roku sniedz:

«Ai cēlā Naīna! Šo domu

Un vienošanos sveicu es.

Mēs piesmiesim to nelgu Somu;

Bet viņš gan mani nebiedēs;

Vājš pretinieks man draudēs velti,

Jo ir man dīvains talismans:

Šai bārdā milzu spēki smelti,

Un pagaidām tā pieder man.

Kamēr tās sirmo matu klāsts

Nav cirsts ar vienu šķēpu baigu,

Nedz varoņspēks, nedz burvju lāsts

Spēj draudot stāt pret manu vaigu