Jums velti ēnā slēpties bija,

Kur draugiem vien zib jūsu dzirksts,

Ai manas dziesmas! Pamanīja

Jūs tomēr skauģa baigais pirksts.

Jau kritiķis velk pierē rievu

Un jautā: kā var jēgas jaukt?

Kā Ruslanam es drīkstu sievu —

It kā tās laulātam par nievu —

Par jaunavu un kņazi saukt?

Tu redzi, lasītāj mans labais,

Kā māk te ļaunums indi sēt!

Teic, pēlēj, pats, ja spītē dabai,

Nu ko un kā man atbildēt?

Tu sarksti, nelga, dievs ar tevi!

Var sarkt — par to es nestrīdos;

Es patiesībai ziedu devis

Un klusu ciešot mierinos.

Tu gan, Klimēna, sapratīsi,

Tavs skatiens gurdi lejup slīgs,

Jo Himenejs, kā varā trīsi,

Tev sen jau sirdij apnicīgs …

Es redzu asaru tev ritam

Uz manām rindām; sarksti tu

Un nopūties; bet kam vēl citam

Gan velti šādu nopūtu?

Jel sargies, greizsirdīgais! Stopā

Liek Amors bultu, īgne skumst;

Tiem sen jau gatavs abiem kopā

Tev pierei kauna rotājums.

Jau drūmo kalnu ledus gālēs

Sen atmirdz rīta sārtā guns;

Bet pili klusums valda zālēs.

Ar īgnu skatu Mērapuns

Bez naktscepures, rīta svārkā

Pikts žāvājas vēl gultā dārgā;