Tur aizvird kāds, ar tumsu jaucies . . .

Viss atkal rimst. Pils drūmi dus.

Stingst līgavainis šausmās kluss,

No pieres norauš aukstus sviedrus

Un drebēdams sev blakus ķer,

Vēl tumsai atņemt mīļo cer . ..

Bet velti! Nav tur maigās biedres!

Viņš akli tālāk soli sper —

Nav Ludmilas, lai kur tas tver,

Tā laupīta pirms ausmas ģiedras.

Ak draugi, ja kāds nelaimīgs

Cieš bezcerīgas mīlas mokas,

Tam dzīve dažkārt skumjās slīgst

Un tomēr dzīvot puslīdz sokas.

Bet, ja pēc gadiem laime nāk —

Skaut ilgoto un nedabūto,

Ko alcis, cik vien kaisle māk,

Un pēkšņi mīļo, mirkli gūto,

Uz mūžu zaudēt… Draugi, es

Tad labāk gulstu kapenēs!

Dzīvs tomēr Ruslans nelaimīgais.

Bet ko gan lielkņazs tagad teiks?

Tam ziņa cērt kā zobens stīgai,

Viņš dusmās znotu sauc, kas sveiks.

Sauc kopā galmu, vēsti tautā

Un, zibšņus mezdams, bargi jautā:

«Kur Ludmila, teic — kur?» Viņš kvēl.

Bet Ruslans klusē. «Bērni, draugi!

Pauž jūsu slavu kaujas lauki:

Jel sakiet — kam vien tikums cēls —

Kurš žēlos manu sirmo galvu

Un nolaupīto meklēt jās?

Kas viņu izglābs, tam kā balvu

Tad — dzirdi, trīci nožēlās,

Kas cirsties neprati dēļ tās! —

Tam došu savu acuraugu

Par sievu un vēl pusi valsts.