Jel atsaucieties, bērni, draugi!…» —

«Es!» aizlūst līgavainim balss.

«Es! Es!» sauc Rogdajs elpā straujā,

Un Farlafs, Ratmirs priecīgs sauc:

«Mēs tūdaļ seglosim, lai kaujās

Līdz zemes galam kumeļš trauc;

Met malā raizes, tēvs, un bēdas,

Mēs kņazi pārvedīsim drīz!»

Un klusā pateicībā trīs

Tēvs asarās un sveikas vēda

Tiem, kuru jājiens nebūs īss.

Tie visi četri iziet kopā:

Iet Ruslans, smagu skumju mākts;

Lūst sirds kā šķelta šautra stopā —

Par līgavu, ko nepanākt…

Kāpj visi zirgos nemierīgos,

Gar krastu jāj, kur Dņepra spīgo;

Drīz mīļodami tālē gaist,

Vien putekļi tiem pēdās kaist.

Sen nesaredz vairs aizjājējus,

Bet lielkņazam vēl ilgi skats

Klīst tālumā; ar stepes vēju

Viņš domās līdzi auļo pats.

Jāj Ruslans klusēdams un sērīgs,

Tam prāti jūk un rēgi māj.

Aiz viņa bramanīgs, maz vērīgs,

It lepni slējies, Farlafs jāj.

Viņš lielīdamies saka: «Beidzot

Nu, draugi, esmu izrāvies

Reiz savā vaļā! Greizi ies

Tam milzim — viņu sastapt steidzos!

Tad gan tur asins upes šļāks,

Būs mīlas atriebei labs pļāvums!

Šķēps asais, dzirksti liesmaināk,

Jau kumeļš dedzīgs slienas stāvus!»