Taču ceļā uz Osvencimas nāves nometni nepakļāvīgajam bālģīmim ševanēzu pēcnācējam izdevās izbēgt. Viņš nokļuva pie poļu partizāniem Borkovicas mežos. Padomju Armija šo novadu drīz atbrīvoja. Tad Sat- Oks kā brīvprātīgais iestājās poļu tautas armijā. Viņu nosūtīja uz jūras kara floti. Pēc demobilizācijas viņu pārskaitīja tirdzniecības flotē. Tur viņš kalpo arī tagad, visu savu brīvo laiku veltīdams literāram darbam. Garā Spalva ir ķēries pie rakstnieka spalvas.
Sat-Oks nav aizmirsis savus tālos ciltsbrāļus. Viņam ir izdevies nodibināt un uzturēt sakarus ar rezervātos ieslēgtajām ciltīm un ar to starpniecību — ar dzimto ševanēzu cilti, kas aizvien vēl klejo ziemeļos Lāčezera rajonā, joprojām nepakļāvīga, lepna, brīva, neatkarīga. Pavisam nesen Sat-Oka māsa un brālis krituši sadursmē ar Karalisko Jātnieku policiju, kas uzbrukusi ciltij …
Sat-Oka mātei, par kuru ševanēzu ciltī jau sacerētas leģendas, Stanislavai Suplatovičai Tautas Polijas valdība par 1905. gada politisko darbību piešķīra mūža pensiju. Viņa mirusi 1964. gadā.
1957. gadā Polijā iznāca Baltā Mākonīša dēla pirmā grāmata «Sāļo Klinšu zeme», pēc gada to izdeva vēlreiz.