fantastisku- mam… Vai gan iespējams no jauna neizjust svētas trīsas, lasot, piemēram, par to, kā ševanēzu virsaitis, Sat-Oka tēvs, un līdz ar viņu visi pārējie ģinšu vir­saiši cits pēc cita iegriež sev kreisajā rokā, lai ar asi­nīm, kas norit smiltīs, apstiprinātu uzticības zvērestu tēvu zemei un neaizietu no šās zemes, lai cik lieli būtu apspiedēju spēki! . .. Un visas šīs saviļņojošās, nepa­rasti gleznainās ainas, kas satrauc prātu un rosina iz­tēli, ir it kā iespīlētas rupjā, kropļojošā dzelzs ietvarā, kuru veido kaunpilnā iekārta, kas pūlas atgriezt mūsu gadsimtu atpakaļ pagātnē, iekārta, kas tur, viņpus oke­āna, vēl klaji vēršas pret cilvēkmīlas, tautu vienlīdzības un elementāras taisnības likumiem.

Nav vērts šeit stāstīt par visu, kas dziļi saviļņos la­sītāju, kad viņš iepazīsies ar Sat-Oka stāstu. Taču la­sītājiem droši vien būs interesanti zināt, ka trīs gadus pēc stāsta beigās aprakstītajiem notikumiem Sat-Oka māte Baltais Mākonītis 1936. gadā no kāda klejotāja mednieka — trapera — nejauši uzzināja, ka viņas dzimtene Polija pastāv kā neatkarīga valsts. Un viņa nolēma uzņemties tālo ceļojumu un apmeklēt dzimto zemi, pēc kuras visu laiku bija ilgojusies. Kopā ar viņu brauca arī Sat-Oks, viņas jaunākais dēls.

1939. gadā, kad Sat-Oks ar māti jau taisījās griez­ties atpakaļ pie savas cilts, Eiropā uzliesmoja otrais pasaules karš. Baltais Mākonītis un Garā Spalva drīz vien nokļuva gestapo nagos. Sat-Oku aizturēja kā «jauktas rases cilvēku». Var iedomāties, kas Sat-Okam bija jāizcieš… Pietiek tikai ieklausīties skopajā, īsajā frāzē, ko viņš uzrakstījis, stāstot par pārdzīvoto: «Esmu izgājis caur elli…»