No kurienes radušies šie bluķi? Par to pie ugunskuriem stāsta veci karotāji.
Iekām biezoknī bija dzimis tā pirmais iemītnieks — indiānis, biezokņa deļ cīnījās divi gari: Kanaga — Tumsas gars un Nabaš-cisa — Gaismas gars …
Viņu cīņa bija nežēlīga — tāda pati kā visa dzīve biezoknī. Tumsas valdnieks pūlējās nožņaugt gaismu, Gaismas gars — iznīcināt tumsu.
Spēkavīrs Kanaga grāba akmens bluķus un svieda tos ezeros, kas tolaik klāja šo zemi no vienas vietas. Bluķiem gāžoties, ezera ūdeņi kāpa ārā no krastiem un varenām vērpetēm šļācās pret debesīm, klādami tās melniem mākoņiem, un biezoknis kļuva vēl tumšāks: Kanaga dejoja Uzvaras deju. Tad Nabaš-cisa sūtīja zibens šautras. Tās apžilbināja Kanagu. Kanaga trakās dusmās atkal un atkal svaidīja bluķus — un biezoknī radās jauna klints.
Bet tad Nabaš-cisa pārsviedās uz dienvidiem, uz zemi, ko aizaudis smalks upju un strautu tīmeklis. Tumsas karotājs sāka dzenāt projām mākoņus no ziemeļu debesīm. Garā ceļā paguruši, mākoņi zaudēja spēkus un padevās saulei — Nabaš-cisa sabiedrotajai, izlija asarās, un lāsēs, kas krita uz zemi, iemirdzējās saule. Ziemeļos — tur, no kurienes mākoņi bija atlidojuši, — iezaigojās varavīksne. Visu visapkārt apstaroja gaisma. No šā spožuma tumšais spēkavīrs Kanaga zaudēja acu gaismu: Nabaš-cisa dejoja Saules deju.