Aklais Kanaga paslēpās tumšās kalnu aizās, kur mīt vēl šobaltdien. Karot nekaro, bet, līdzko izdzird savā klusuma un tumsas valstī kādu balsi, grūž no kalniem akmeņu lavīnas …
Ja ērglis paceltu tevi augšup un leni nestu par biezokni, tu ieraudzītu tā ēnā lielu sudrabotu tīklu: ne
skaitāmu daudzumu strautiņu, upju, ūdenskritumu un ezeru.
Bet, raugi, putns laižas lejup, un tavas kājas skar kādu klinti. Atvadies no ērgļa pēc šās zemes paražas — pacel augšup labo roku. Putns aizlido uz kalnu pusi.
Bet tu kopā ar mani kāp lejā no klints pašā biezokņa sirdī. Ap mums ir krēslība un klusums.
Ja tev ir labi nolūki, esi mierīgs: biezoknis tevi sapratīs. Bet, ja tu aplamā prātā iegribēsi traucēt tā mieru, tas tevi iznīcinās.
Es atvedu tevi biezoknī un gribu, lai tu to iepazītu, gribu tev iemācīt visu, ko pats pret to jūtu — cieņu un mīlestību. Te ir manas mājas, mana tēva, manu draugu mājas, manas ševanēzu cilts mājas. Biezoknis baro mūs un ģērbj, priecina ar savu skaistumu, taču var iemācīt arī bailes.
Paraugies, tur no veciem milzu kokiem līdz pašai zemei nokarājas tumšas sūnu seģenes, zaļas un brūnas.
Kad stumbram pārslīd saules stars, miza iemirgo- jas sudrabaini, kā simtgadēja karotāja galva.
Neaizmirsti, ka biezoknis ir pilns garu. Viņi var būt laipni un labvēlīgi, taču, ja tu iztraucēsi viņu mieru, viņi būs nežēlīgi.