Un dabiski, ka šeit plaši parādīti arī indiāņu mākslas un sadzīves priekšmeti, kara un medību ieroči, kurus lietojušas ciltis, kas agrāk apdzīvoja Amerikas kontinentu. Mani ceļabiedri un es — mēs pavadījām šais zālēs ilgas stundas, jūsmodami par Ziemeļamerikas indiāņu mākslinieku — kokgriezēju un kaula griezumu meistaru bagāto fantāziju, ar kādu darināti dažādie ieroči un sadzīves priekšmeti. Fantastiski zvēru un dievu attēli, noslēpumaini totēmi, kas savā laikā it kā esot apsargājuši, bet, kā redzams, nav pratuši paglābt izmirušās un iznīcinātās ciltis, rituālu maskas, vairogi, vieglas laivas, krāsām bagāti apģērbi — tas viss liecināja par ārkārtīgi apdāvinātas, ar lielisku skaistuma izjūtu apveltītas tautas kultūru, tautas, kas, būdama vīrišķīga un skarba, jūtīgi uztvērusi visas brīnišķīgās dabas veltes, ir bijusi darbarūķu, mednieku, karotāju, teicēju un mākslinieku tauta.
Elegants un simpātisks profesors, kas labprāt vadāja mūs pa šīm zālēm un ļoti laipni atbildēja uz visiem mūsu daudzajiem jautājumiem, ar lielu sajūsmu rādīja mums dažādus senās indiāņu kultūras eksponātus, uzreiz neveikli apklusa un tikai stumdīja, nabadziņš, savas lielās brilles, tiklīdz mēs mēģinājām uzzināt kaut ko par turpmāko likteni, kas piemeklējis šīs ciltis, kuru lieliskie materiālās kultūras pieminekļi glabājas Čikāgas muzejā. Mūsu saruna ar profesoru risinājās apmēram šādā veidā: