— Jūs redzat, cik daudz gaumes, kāda drosmīga fantāzija ir šais priekšmetos, ko darinājuši kādas Ziemeļamerikas indiāņu cilts meistari! — profesors aizrautīgi skaidroja. — Diemžēl šās cilts vairs nav …
— Kā, vai tā izmirusi vai iznīcināta? — mēs delikāti apvaicājāmies. — Kur būtu varējusi izgaist tik augsta kultūra?
—- Hm .. . Paiesimies, rau, uz to stūri, tur stendā es jums parādīšu vēl augstākā meistarības pakāpē izveidotus priekšmetus, — profesors izvairīgi runāja un veda mūs pie citas, arī jau no zemes vaiga noslaucītas cilts pieminekļiem .. .
Un mēs sevišķi neuzplijāmies savam izglītotajam gidam.
Nu ko gan viņš īstenībā varēja mums teikt?
Nevarēja taču viņš galu galā sacīt mums, ne visai uzticamiem — kā viņam droši vien jau pirms mūsu ierašanās bija paskaidrots — viesiem no Maskavas, ka savā plēsonīgajā uzbrukumā jaunajam, nule atklātajam kontinentam alkatīgie iebrucēji, konkvistadori, kolonizatoru pūļi, kas vieglas iedzīvošanās kārē bija dzinušies šurp pāri okeānam, bez žēlastības sabradājuši seno kultūru, ko uz Amerikas zemes bija radījuši tās agrākie iedzīvotāji, un viņus pašus nolēmuši izmiršanai vai verdzībai. Jāsaka gan, par to visu mēs jau sen bijām lasījuši. Lasījuši jau bērnībā daudzos jo daudzos romānos par indiāņu varonīgo pretošanos varmākām bālģīmjiem.