Viņa no­lēma bēgt. Vietējie iedzīvotāji — čukči, kuru simpāti­jas Suplatovičai bija izdevies iegūt, palīdzēja viņai tikt pāri Beringa jūras šaurumam uz Aļasku. No turienes viņa kaut kā aizkļuva līdz Kanādai. Aiz bada un noguruma nelaimīgā jau bija tuvu nāvei, kad viņu uzgaja ševanēzu (šauni) cilts indiāņi. Viņi uzņēma bēgli, atkopa, izdziedināja, un tā aiz pateicības palika pie viņiem. Ševanēzi iesauca viņu mīļi un cildinoši: «Baltais Mākonītis». Pēc trim gadiem Baltais Mākonī­tis kļuva par cilts galvena virsaiša Cēlā Ērgļa sievu.

Sevanēzi klejoja netālu no Polārā loka pašā tālā­kajā Kanādas ziemeļrietumu malā.

«Apvidū, ko ieskauj Makenzi upes un Lielā Lāčezera krasti, Klinšu kalnu pakāje un lielais Jukonas līkums», plešas biezoknis, liels un tumšs «kā Ziemeļu jura …». Tur, šai aklajā biezoknī, indiāņu teltī — tipi, Makenzi upes malā, 1920. gadā Baltajam Mākonītim un Cēla­jam Ērglim piedzima dēls, ko nosauca par «Garo Spalvu» — ševanēzu valodā — Sat-Oku.

Kanādas varas iestādes pret indiāņiem neizturas ne­maz labāk kā ASV policija. Izrādījās, ka ševanēzu cilts ir pēdēja brīvā indiāņu cilts, kas palikusi dzīva, saglabājusies un izvairījusies no iznīcināšanas, nav padevusies. Ševanēzi joprojām dzīvo dziļā mūžameža biezoknī, tāpat kā bija dzīvojuši viņu vectēvi un tēvi. Ilgus gadus tā saucamās Karaliskās Jātnieku policijas vienības nemitīgi uzbrūk ševanēziem, pūlēdamās iedzīt tos rezervātos.