Planētas atmosfērā, acīm re­dzot, plosījās kaut kas līdzīgs magnētiskajai vētrai; ma­zās rācijas izstaroto viļņu kūli tādos apstākļos varēja uztvert augstākais puskilometra attālumā. Pārvarēt traucē­jumu jūkli spētu vienīgi lielais kuģa lokators, kas bija paredzēts darbam izplatījumā.

Pagāja dažas minūtes, iekams lokatora antenu izdevās noliekt vajadzīgajā leņķī. Pēc tam kuģa centrālajā va­dības telpā blāvi iezaigojās ekrāns. Uz traucējumu fona varēja skaidri saskatīt baltu plankumiņu. Tas bija spilgts un nekustīgs. Un tieši šī nekustība lika visiem saraukt uzacis.

— Deviņarpus kilometru, — komandieris, apslāpēdams bažas un satraukumu, skaļi sacīja. — Tie ir viņi. Neviens cits tas nevar būt. Apstājušies, lai atpūstos? Savādi… Uz ekrāna redzams tikai viens objekts! Tātad attālums starp cilvēkiem nepārsniedz divus metrus: ja distance būtu lie­lāka, figūras uz ekrāna nesaplūstu vienā plankumā. Bet pēc noteikumiem izlūki atpūtas brīžos nedrīkst novieto­ties tuvāk par trim metriem cits no cita. Nedomāju, ka stūrmanis to būtu aizmirsis… Turklāt viņi nekustas.

—    Nekustas, — nomurmināja radists Mozels un pie­bilda šķietami bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto:

—    Mūsu iekārtas būtu uztvērušas pat atsevišķa šāviena skaņu. Taču mēs neko nedzirdējām.

—    Kad saņemts pēdējais ziņojums? — komandieris jau­tāja Mozelam. — Kad sākušies traucējumi?