—    Pirms pusstundas. Viņi paziņoja, ka joprojām iet pa mežu un ka, spriežot pēc visām pazīmēm, ūdens nevar būt tālu. Nekādas cilvēku pēdas neesot manītas. Nekā aiz­domīga. Pašsajūta bijusi teicama.

—    Hm… — komandieris centās runāt pēc iespējas ne­piespiesti. — Acīm redzot, magnētiskā vētra… Kā? — Viņš pagriezās pret vadības telpā ienākušo Verneru.

—  Jūs jau atpakaļ?

—    Jā. Nupat atgriezāmies. Iespējams, ka no helikop­tera mēs viņus redzējām. Bet pārliecināti neesam. Redza­mība caur lapotni — gandrīz nulle. Nekādus signālus uz­tvert neizdevās.

-— Mēģinājāt viņus izsaukt?

—   Jā. Bez rezultātiem.

—    Labs ir, — komandieris sacīja balsī, kurā līdzās ba­žām skanēja arī možums; viņš atkal bija savā stihijā — apstākļos, kur jāpieņem zibenīgi lēmumi un tikpat zibe­nīgi jārīkojas. — Visiem apkalpes locekļiem sagatavo­ties! Vienību es vadīšu pats. Šeit kuģī par vecāko paliks Stens, galvenais mehāniķis, kopā ar diviem sakarniekiem. Dodamies ceļā pēc piecām minūtēm!

6

Ļaudis sapulcējās norā pie kuģa pakājes. Pāri kaklam visiem bija apmestas siksnas un to galos krūšu augstuma iekārti droši un spēcīgi ieroči. Vīru muguras šķita kuprai­nas no uzkabinātajām somām, kurās saskaņā ar noteiku­miem bija iekrauta trīskārša pārtikas deva.