Pie jostām pie­stiprināti, sānos šūpojās aparātu un instrumentu futrāļi. Kājās visiem bija gari stulmu zābaki, kas izturējuši pār­baudi pat reptiļu paradīzes Lernejas staignajos purvos. Komandieris vērīgi nopētīja ļaudis, tad kolonna dev.is ceļā; gājienu noslēdza trīs vareni roboti, kas bija īpaši apmācīti un varēja noderēt jebkurā neparedzētā situācijā.

Cilvēki soļoja smagnēji, viņu rokas ciešā tvērienā tu­rēja ieročus. Ne jau pirmo reizi viņiem nācās soļot pa mežonīgu, neizpētītu planētu un ne vienu reizi vien bija gadījies, ka no biezokņiem pretī lidoja bultas un šķēpi, un šķautnaini akmeņi; baismi nezvēri, atņirguši ilkņus, metās virsū pētniekiem, un lunkani plēsoņas uzglūnēja viņiem koku zaros. Tāpēc cilvēki gāja piesardzīgi, nevis gāja, bet virzījās — un nevis skatījās, bet gan vēroja ap­kārtni. Atpakaļ raudzījās vienīgi roboti, kuriem acis bija iemontētas arī pakausī, ja vien šo korpusa daļu tā va­rētu saukt.

Taču pagaidām aizmugurē bija tikai kuģis un arī priekšā nekas neparasts nerādījās. Tikai mežmala pama­zām tuvojās un koku šalkoņa kļuva tāda kā sērīgāka. Zā­baku radzes plosīja augsni, un zāle it kā protestēdama sa- kļāvās ap gājēju stulmiem. Tā izpaudās dabas pretestība iebrucējiem: nekādas citas pretestības — vismaz pagai­dām — nemanīja. Gaisā smalki sīca knišļi, kas griezās gluži kā dejotāji nebeidzamos karnevāla virpuļos. Un, lai gan šie radījumi cilvēkiem neuzbruka, izlūki tomēr iz- smidzināja zināmu daudzumu tādas vielas, no kuras sī­cošie lidoņi pārstāj dzīvot.