Šad tad ceļā gadījās koki, kuru lokanajos zaros karājās apaļi, spoži augļi, mazliet līdzīgi tiem, ko uz Zemes radīja īpašos sintezatoros visizsmalci­nātāko gardēžu iepriecināšanai. Te šie augļi nobrieda da­biski — kokos, bet daži jau bija paspējuši nokrist un gu­lēja zemē, kārdinādami cilvēkus ar savu aromātu un iz­skatu.

Vīri soļoja joprojām drūmi un sabozušies, jo atcerējās, ka tepat netālu viņu biedri, spriežot pēc visām pazīmēm, atrodas briesmās. Koki pamazām ielenca kolonnu arvien ciešākā lokā, bet roboti precīzi noteica drošības pakāpi un gudro mašīnu uzvedībā līdz šim nekas nebija mainī­jies: roboti neizjūt dabu un, saprotams, nemīl to, taču no dabas arī nebaidās, jo mašīnas, atšķirībā no cilvēkiem, nav saglabājušas neapzinātas atmiņas par tiem laikiem, kad koki uz Zemes auga tikpat brīvi un netraucēti un cil­vēki stundām un pat dienām ilgi varēja staigāt pa mežu, neredzēdami tam galu. Arī šeit biezoknim neredzēja ne gala, ne malas: zem kājām švīkstēja skujas, un augļu spī­dīgā miziņa atspoguļoja saules starus, kas lika vīriem jo­cīgi viebties. Zemie krūmi bija nosēti ar sulīgām melnām ogām, vietumis zaļoja papardēm līdzīgi augi; šķita, ka cilvēkiem nekad neapniks iet pa mežu.

Komandieris uzmeta skatienu elektroniskajam kursa meklētājam, kas bija piesprādzēts viņam uz krūtīm, un nogriezās nedaudz sāņus; saules stari, lauzdami ceļu caur biezajām koku lapotnēm, bija sākuši sildīt viņa labo vaigu.