Bet arī tad nekas nemainījās — skujas, sūnas un koki. Ne cilvēki, ne aparāti joprojām nemanīja briesmu pazīmju. Tāpēc, jo tālāk viņi gāja, jo mazāk saprata, kas īsti būtu varējis notikt ar tiem desmit vīriem, kuri bija devušies ceļā divarpus stundas agrāk.

Pēkšņi visi nodrebēja: augsta, vibrējoša skaņa bija ielauzusies meža klusumā. Likās — nezināma būtne ar akustisku signālu brīdina savējos par ienaidnieka tuvoša­nos. Kolonna acumirklī saspurojās, izsliedama uz visām pusēm tērauda stobrus: viens pa kreisi, viens pa labi, ko­mandieris pavērsa izstarotāja stobru uz priekšu, bet pē­dējais robots kolonnas aizmugurē pagrieza sava daudzstāvu ķermeņa vidējo, bruņoto posmu atpakaļ. Tikai zoo­logs Simons svārstījās — stobrs viņa rokās sakustējās kaut kā nedroši, negribīgi, bez pārliecības. Signāls atkārto­jās, tagad tas skanēja ilgāk un to varēja labāk sadzirdēt. Viens vai varbūt divi uztvērēji skaļi translēja šifrētu tek­stu: vispirms bieži un regulāri atkārtots dzidrs «tī-tī-tī» pāršalca mežu, un tūdaļ, it kā atbildot pirmajam, sekoja otrs signāls, nedaudz lēnāks un zemāks — «tiū-tiū-tiū». Pēc tam uztvērēja noskaņojums mainījās un kļuva dzir­damas stipras, vijīgas skaņas — līdzīgas tām, kādas rodas, mainoties svārstību kontūru kapacitātei, tikai daudz tīrā­kas, melodiskākas un bez jebkādiem virstoņiem.