Radists Mozels uzmauca galvā austiņas un sāka noskaņot pārnē­sājamo rāciju, visi pārējie sasprindzināti centās ielūkoties lapotņu apēnotā biezokņa pakrēslī. Un tikai zoologs Si­mons, kuram nojauta bija likusi pacelt galvu, kāda no­kaltuša koka galotnē ieraudzīja šo skaņu avotu.

— Tas ir putns, — viņš sacīja, atraudams rokas no ieroča, un ļaužu sejās ievilkās smaids. Bet putns tikmēr svilpoja vēl un vēl, un pēkšņi, it kā būtu pārrauts aiz­sprosts, mežā iečivinājās, ievīterojās, iepogojās, iedūdo­jās visa putnu valstība, un kāds dzenim līdzīgs cekulainis ar knābi sāka rībināt pa skanīgu stumbru. Līdz šim pie- klususī dzīvība, it kā pārliecinājusies, ka briesmas tai ne­draud, piepeši sarosījās un atmeta jebkuru piesardzību. Vāverīte noskrēja lejā pa stumbru, apstājās nedaudz aug­stāk par cilvēka augumu un pamirkšķināja, it kā gaidī­dama kaut ko. Neviens, saprotams, nešāva; zvēriņš veikli aizslīdēja atpakaļ un mirkli vēlāk pazuda koka zaros.

Šajā brīdī robots iedūcās dobji un brīdinoši. Tērauds atkal pazibēja cilvēku rokās un vērsās pret visām debess pusēm, gatavs iznīcināt bez žēlastības. Izrādījās, ka trauk­smes iemesls ir prāvs brūngans un ļoti pinkains zvērs ar nelielu kupri pie skausta; zvalstīdamies viņš tuvojās, uz­meta ļaudīm paviršu skatienu, ievilka nāsīs gaisu, bet, liekas, nolēma, ka nav vērts te ķēpāties, un aizčāpoja, ik pa brīdim noliekdamies un plūkdams sulīgās, melnās ogas.