Te, acīm redzot, varēja justies gluži kā mājās: atlaisties atsperīgajā zālē, atpogāt apkakli, palikt plaukstas zem pakauša un lūkoties debesīs. Bet cilvēki bija piesardzīgi. Mīksti nosēdinājuši kuģi pašā klajuma centrā, viņi vēl ilgi neuzdrošinājās izkāpt uz vilinošās zemes. Labu brīdi viņi tikai vēroja apkārtni pa šaurajiem kuģa iluminatoriem, lai pārliecinātos, ka viņiem šeit neuzglūnēs briesmas jau ar pašiem pirmajiem soļiem. Ķīmiķi vienlaikus ņēma gaisa paraugus un analizēja tos, lai uzzinātu, 'vai planētas atmosfēra ir derīga elpošanai. Elpot, izrādās, varēja, arī dzīvībai bīstamu baktēriju gaisā neatrada, un vispār šķita, ka cilvēkiem te nekas nedraud. Klajumā nemanīja nevienas dzīvas radības, atskaitot bites un nelielu zvēriņu, kas palēkdamies šķērsoja noru, nepievēršot zvaigžņu kuģim ne mazāko uzmanību. Un tad cilvēki beidzot atvēra lūku.
Komandieris, smagi cilādams kājas, pirmais nokāpa lejā. Viņam sekoja pārējie. Dažus soļus no kuģa viņi apstājās kā apslēptas mantas meklētāji, kas vaiga sviedros rakuši zemi un pēdīgi, izrakuši naudas lādi, vecu, apsūbējušu zelta monētu vietā pārsteigti ierauga nemākulīgi apdedzinātas māla lauskas. Ar masīvā zābaka purngalu komandieris uzurdīja smalkos pelnus, kuros šeit bija pārvērtusies zāle. Viņš ilgi aplūkoja pelnus, ko vējš pamazām izkaisīja pa visu klajumu. Taču komandiera domas kavējās citur. Viņš pacēla acis, un viņa skatiens tūdaļ atdūrās pret stūrmani. Tas bez vārda runas saprata komandieri un pienāca klāt.