—    Mums jāatrod ūdens un piemērotā vietā jāsamontē sintezatori, — komandieris sacīja. — To vajadzēs darīt cilvēkiem. Risks ir neizbēgams: mēs neesam gatavojušies lidojumam uz mežonīgu planētu, mums nav līdzi smago ieroču, kuģa tilpnes ir piekrautas ar mūsu kultūrai rak­sturīgo priekšmetu paraugiem. Mēs varam izsūtīt tikai viegli bruņotus izlūkus. Tas nav bīstami uz augsti civili­zētas planētas… Tiesa, ir arī cita izeja: var izkraut un samontēt smagās mašīnas, padarot tās vismaz par aizsar­dzības ieročiem. Bet šeit, kur nav kosmodroma un nepie­ciešamo mehānismu, mēs ar tādu darbu tiktu galā ne āt­rāk kā trijās dienās. Laiks ir dārgs: kuģis bez degvielas nav nekāds kuģis. Taču cilvēki ir dārgāki par laiku. Tā­pēc jautāju vēlreiz: kur mēs atrodamies? Tagad, kad esi redzējis apkārtni, pasaki mums savas domas, stūrman! Es gribu pārliecināties, ka mums ir tiesības aizkavēties trīs dienas, un, tikai pārliecinājies par to, es pieņemšu lēmumu.

Stūrmanis pamirkšķināja, tomēr izturēja komandiera skatienu.

—    Nav noticis nekas tāds, — viņš teica, — kas varētu piespiest mani vairs neticēt sev, mūsu aparātiem un for­mulām. Citiem vārdiem — tā ir Sākotne. Sākotne, un ne­kas cits!