Tātad nekas tamlīdzīgs nav noticis. Kādas vēl ir iespējas… Protams, ikviena civilizācija, pat visaugstākā, zināmos apstākļos var sasirgt un aiziet bojā. Un tad cilvēku dzīves un dar­bības vietas ātri aizaug ar biezu, sulīgu zāli, bet saglabā­jas pilsētu drupas, ceļu paliekas, mašīnu skeleti, paaugsti­nāts radiācijas līmenis… Nelaime vienmēr atstāj pēdas. Vismaz kapus. Bet šeit? Rāms un bezrūpīgs miers…

Stūrmanis nepiekāpīgi klusēja, bet kuģa dozimetrists, kura pienākums bija noteikt radiācijas līmeni, piekrītoši pamāja ar galvu.

—    Radiācija ir normas robežās, — viņš iesaucās un kā pierādījumu pasvārstīja rokā dozimetru.

—    Turklāt cilvēcei, kas sasniegusi tādu attīstības pa­kāpi, — komandieris nobeidza, — praktiski vairs nekas nevar draudēt. Tu maldies, stūrman. Atzīsti — tā ir cita planēta. Ja jau es esmu ar mieru zaudēt šīs trīs dienas, vai maz vērts tik ļoti tām pieķerties?

Stūrmanis nopūtās. Viņš zināja: komandieris uzdod vi­ņam šo jautājumu ne jau tāpēc, ka tik augstu vērtē viņa domas, kaut gan arī tam, protams, bija sava nozīme. Ko­mandierim, kura vara lidojuma laikā ir neierobežota, uz planētas jārēķinās ar ekspedīcijas zinātnisko vadītāju, un šajā gadījumā tas bija galvenais stūrmanis. Viņš labprāt atzītu savu kļūdu, lai darītu galu sasprindzinājumam. Taču, nesaskatīdams savos secinājumos nekā kļūdaina, viņš to nespēja. Un tāpēc sacīja: