— Esmu kļūdījies? Ja tā būtu, es bez liekas kautrības atzītos. Bet redzi, komandier, ja te ir kļūda, tad kļūdījies neesmu es viens. Tad kļūdījušies arī Keplers un Ņūtons, un Einšteins — un visa astronomija pārvērtusies par zīlēšanu kafijas biezumos. Ja tam piekriti, es ar mierīgu sirdi atzīšu, ka esmu kļūdījies, ka mani aprēķini ir nepareizi un vēl vairāk — ka visi dabas likumi, uz kuriem balstās mūsu zināšanas, mūsu tehnika, šeit, acīm redzot, nav spēkā. Man šīs trīs dienas nav vajadzīgas, mēs varam gaidīt arī nedēļu — tas jāizlemj tev, bet manu atzīšanos tu vari dabūt tikai par tādu maksu!… Domās esmu jau simtkārt izstaigājis visu aprēķinu ceļu, pārbaudījis katru programmas lentas centimetru, ielūkojies katrā skaitļošanas mašīnas blokā, pārcilājis atmiņā katru lidojuma dienu — un nekur neatradu nekā tāda, kas varētu izraisīt kaut niecīgas aizdomas par pieļautu kļūdu. Nē, komandier, kuģis ir nokļuvis tur, kur tam vajadzēja nokļūt, lieki neiztērējis ne gramu degvielas, ne vata enerģijas, ne minūtes laika. Tu neesi apmierināts, es to redzu. Bet nekā cita diemžēl tev nevaru teikt.
— Ko nozīmē «neesmu apmierināts»? — komandieris iebilda. Kā jebkurš stipras gribas cilvēks viņš bija apveltīts ar lepnumu, kas dažkārt neļāva izpausties viņa gribasspēkam, un arī tagad viņam likās aizvainojoši vienam pašam uzņemties atbildību par tik piesardzīgu lēmumu.