Es atstāstīšu šo gadījumu vaļsirdīgi, tieši tā, kā viss notika, tāpēc ka mēs, vīrieši, šajos jautājumos grēkojam visi. Kaut arī laulībā esmu laimīgs un tāpat kā agrāk mīlu savu sievu, laiku pa laikam es iemīlos svešās sievietēs, Apstājos pie luksofora, kurā deg sarkanā gaisma, pametu skatienu uz meiteni, kura sēž blakus stāvošajā taksometrā, un beigas — esmu iemīlējies. Iekāpju liftā un noklustu jaunas mašīnrakstītājas gūstā, kura brauc reizē ar mani, turot rokā firmas veidlapu kaudzi. Desmitajā stāvā viņa izkāpj un kopā ar veidlapām aiznes manu sirdi. Atceros, kā es kādreiz autobusā iemīlējos sievietē, kas loti atgādināja tikko uz kāda žurnāla vāka redzētu skaistuli. Rokās viņai bija nenosūtīta vēstule, un es paslepus mēģināju izlasīt adresi.

Bet cik liels kārdinājums ir nejaušie tālruņa zvani! Atskan signāls, jūs paņemat klausuli, un sievietes balss saka:

— Pasauciet, lūdzu, Deividu.

Mājā neviena Deivida nav, un balss ir pavisam sveša, bet tik saviļņojoša un jauka. Divās sekundēs paspēju sadzejot, ka es uzaicinu šo meiteni uz satikšanos, uzsāku ar viņu romānu, atstāju sievu un noklustu Kapri salā, kur mēs baudām grēcīgo laimi. Pēc tam es jautāju:

— Bet kāds numurs jums bija vajadzīgs?

Kad nolieku klausuli, man ir kauns skatīties sievai acīs, es jūtos kā nodevējs. 'Zvans, kas atskanēja manā kantori, Me-disonā 509, man kļuva tieši par tādu slazdu. Manas kalpotājas — grāmatvede un sekretāre — bija aizgājušas pusdienās, un es pats pacēlu uz mana galda stāvošā tālruņa klausuli. Kāda maiga balstiņa ārkārtīgi ātri notarkšķēja:

— Sveicināta, Dženeta. Zini, mīlā, es atradu darbu. Tik brīnišķīgs kantoris, Piektajā avēnijā tūliņ aiz stūra, tur, kur ir vecā Titāni ēka. Strādāšu no deviņiem līdz četriem. Man pašai būs savs galds mazā istabiņā ar logu, un, iedomājies, tā būs pilnīgi manā rīcībā, es Piedodiet, — es sacīju, kad biju iz-fantazējies, cik tīk. — Kāds numurs jums vajadzīgs?