Žēlīgais dievs! Nu, protams, ne jūsu!

Taču esat piezvanījusi man.

Piedodiet, ka iztraucēju.

Nu ko jūs! Apsveicu ar jauno darbu. Viņa sāka smieties.

Liels paldies.

Atskanēja signāli. Manai svešiniecei bija tik brīnišķīga balss, ka es nolēmu doties ar viņu nevis uz Kapri, bet uz Taiti. Sai brīdī atkal iezvanījās tālrunis. Un atkal tā pati balstiņa.

Dženeta, mīļā, te Petsija. Iedomājies, es tikko tev zvanīju, bet mani savienoja nepareizi. Un atbildēja briesmīgi roman-4 tiska balss …

Pateicos, Petsij. Jūs atkal esat nomaldījusies.

Ak kungs! Atkal jūs? — Aha.

Es zvanu uz Preskotu 93232? -

Nekā tamlīdzīga. Seit ir Laukums 65000. Ē

Nespēju saprast, kā es varēju uzgriezt tādu numuru. Acīmredzot no priekiem esmu pavisam-apstulbusi.

Drīzāk vienkārši sanervozējusies.

Lūdzu, piedodiet!

— Ar lielāko prieku, — es atbildēju. — Jums, manuprāt, ir ļoti romantiska balss, Petsij.

Ar to saruna beidzās, un es devos pusdienās, pie sevis atkārtodams numuru. Preskota 93232… Piezvanīšu, palūgšu Dženetu un sacīšu viņai… Jā, ko es viņai sacīšu? Par to man nebija nekāda;, priekšstata. Zināju vienīgi to, ka neko, tamlīdzīgu neizdarīšu, un tomēr gāju kā pa rožainu miglu. Tikai atgriezies kantorī, atbrīvojos no apmātības. Vajadzēja ķerties* pie darba.

Mana sirdsapziņa acīmredzot tomēr nebija tīra: sievai es neko nepastāstīju. Pirms apprecēšanās sieva kalpoja manā kantorī, un es viņai joprojām pastāstu par visiem mūsu jaunumiem. Tā bija ari''šoreiz, bet par Petsijas zvanu es noklusēju. Stāstīt, zināt, bija kaut kā neērti.

Tik neērti, ka nākamajā dienā es aizgāju uz kantori agrāk nekā parasti, cerēdams remdēt sirdsapziņas pārmetumus ar virsstundu darbu. Neviena no manām darbiniecēm vēl nebija atnākusi, un uz tālruņa zvaniem man vajadzēja atbildēt pašam. Apmēram pusdeviņos iezvanījās tālrunis, un es pacēla klausuli.