— Bet, Hovard …
— Mūsu pasaules ir paralēlas, bet tās ir dažādas. Mums ir atšķirīgi telefona indeksi, dažādi laika apstākļi. Un arī karš mums beidzies dažādi. Abās pasaulēs ir Rokfellera laukums, un mēs abi, jūs un es, stāvējām tur šodien pulksten vienos, bet cik bezgala tāli mēs bijām viens otram, Petsij, dārgā, cik mēs tāli…
Šai brīdī pieslēdzās telefoniste un sacīja:
— Ser, jūsu laiks beidzies. Esiet tik labs, samaksājiet piecus centus par nākamajām piecām minūtēm.
Meklēju kabatā sīknaudu.
Vai jūs vēl klausāties, Petsij?
Jā, Hovard.
Man nav sīknaudas. Pasakiet telefonistei, lai viņa atļauj mums turpināt sarunu uz kredīta. Jūs nedrīkstat nolikt klausuli. Mūs var atvienot uz visiem laikiem. Pie mums uzsākts līnijas remonts, un pie jums arī agrāk vai vēlāk vadus atvienos. Tad mēs uz visiem laikiem būsim šķirti viens no otra. Pasakiet viņai, lai atļauj runāt uz kredīta.
Piedodiet, ser, — iebilda telefoniste, — bet mēs tā nekad nedarām. Labāk nolieciet klausuli un piezvaniet vēlreiz.
Petsij, zvaniet man, zvaniet, vai jūs dzirdat? Piezvaniet Dženetai! Es tūliņ atgriezīšos kantorī un gaidīšu zvanu.
— Jūsu laiks beidzas, ser.
— Petsij, kāda jūs esat? Aprakstiet sevi. Ātrāk, mīlā. Es …
Un monētas, riebīgi skanēdamas, sabira automātā.
Tālrunis klusēja kā miris.
Es atgriezos kantorī un gaidīju līdz pulksten astoņiem. Viņa vairs nezvanīja vai arī nevarēja piezvanīt. Es veselu nedēļu nosēdēju pie tālruņa, sekretāres vietā atbildēdams uz visiem zvaniem. Bet Petsija bija pazudusi. Kaut kur, iespējams, viņas, bet varbūt manā pasaulē bija sakārtoti sajauktie vadi.