— Amerika 5.

Ieskatījos telefona kabīnē izkārtajā indeksu sarakstā: AKadēmija 2, ADirondai-ka 4, ALgonkina 5, ATvotera 9 … Amerikas tur nebija.

Tas ir šeit, Manhetenā?

Nu, protams. Kur gan citur?

Bronksā, — es teicu. — Vai Bruk-linā. Vai Kvinsā.

Jūs domājat, ka es dzīvotu okupācijas nometnēs?

Man aizrāvās elpa.

— Petsij, mīļā, piedodiet: kāds ir jūsu uzvārds? Man liekas, ka mēs abi esam nokļuvuši pilnigi fantastiskos apstākļos. Būtu labāk, ja mēs nespēlētu paslēpes. Es esmu Hovards Kempbels.

Petsija klusu iekliedzās.

Kāds ir jūsu uzvārds, Petsij?

Simabara, — viņa sacīja.

Jūs esat japāniete?

Jā. Bet jūs jenkijs?

Pilnīgi pareizi. Sakiet, Petsij … Vai jūs esat dzimusi Ņujorkā?

Nē, mūsu ģimene uz šejieni atbrauca četrdesmit piektajā … kopā ar okupācijas karaspēku.

Skaidrs. Tātad Štati karā zaudēja … un Japāna …

Nu, protams. Tas ir vēsturisks fakts. Bet, Hovard, mūs taču tas ne mazākajā mērā neskar. Es esmu šeit, Ņujorkā. Pašlaik ir tūkstoš deviņi simti sešdesmit ceturtais gads. Pašlaik …

Tā tas ir, un mēs abi atrodamies Ņujorkā, tikai es vienā un jūs otrā Ņujorkā. Pie jums spid saule, un Tifāni ēka atrodas citā vietā, un tie esat jūs, kas mums uzmeta atombumbu, bet nevis mēs jums, jūs mūs sakāvāt un okupējāt Ameriku. — Es sāku histēriski smieties. — Mēs ar jums dzīvojam paralēlos laikmetos, Petsij. Es kaut kur lasīju, ka tā var būt… Vienu vārdu sakot, jūsu vēsture nesakrīt ar manējo. Mēs atrodamies dažādās pasaulēs.

— Es jūs nesaprotu.

— Vai tiešām? Tad paklausieties: katru reizi, kad pasaule savā attīstībā nonāk krustcelēs, tā — nu, kā lai jums pasaka? — sašķeļas. Un virzās tālāk pa diviem ceļiem. Pie tam šīs pasaules pastāv līdzās. Vai jūs nekad neesat centusies iedomāties, kas būtu noticis ar pasauli, ja Kolumbs nebūtu atklājis Ameriku? Bet tā kaut kur eksistē, šī otra pasaule, kurā nebija Kolumba, eksistē paralēli tai pasaulei, kurā Amerika ir atklāta.