— Labi, Zaļsvārcīti. — Bet pie sevis nodomāja: «Zaļā Vārna, Zaļais Līdacēns — iet nu gan man zaļi!»
Kopš tās dienas Zvirbulēna_ ēdienu karte papildinājās ar kaltētām zivtiņām. Bet Udensstrazdam tika vesels zvirbuļa klēpis meža zemeņu. Izrādījās, ka Zvirbulēnam bija taisnība — vajadzēja tikai iesākt.
Vienīgi Zirneklis turpmāk izvairījās aust savus tīklus putnu mājokļu tuvumā, jo vairāk par visu pasaulē viņš cienīja vienatni.
PAGĀJA DAŽAS DIENAS
Un Zvirbulēns uzrakstīja Zaļajai Vārnai vēstuli. Ielika vēstuli aploksnē, aizlīmēja to un grasījās rakstīt adresi, taču laikus apķērās, ka nezina, kur īsti Zaļā Vārna mājo. Zvirbulēns ļoti uzbudinājās. «Esmu nu gan! Nebūtu laikus apķēries, būtu uzrakstījis adresi, nemaz nezinādams, kur Zaļā Vārna dzīvo.»
Un sapīcis savilka pierīti rievās, lai vieglāk varētu izdomāt, kur tad īsti Zaļā Vārna mīt. Kad sarauktā pierīte nelīdzēja, Zvirbulēns pakasīja aiz auss, taču arī tas nedeva cerēto rezultātu. Tad viņš ķērās pie viena no visdrošākajiem paņēmieniem, proti, sāka urbināt degunu — visai nemākulīgi, taču centīgi. Kad nu arī tas nelīdzēja, Zvirbulēns paskatījās gaisā, gluži tāpat kā to dara skolas bērni, kad skolotāja uzdevusi grūtāku jautājumu. Pacēlis acis augšup, Zvirbulēns ne pa jokam apmulsa.