Uz ziedošas ievas zara sēdēja Zaļā Vārna.
Zvirbulēns nosarka, jo viņam šķita, ka Zaļā Vārna tikai izliekas Zvirbulēnu neredzam. Viņa lūkojās pavisam uz citu pusi, it kā nebūtu redzējusi Zvirbulēnu nedz pierīti rievās savelkam, nedz aiz auss pakasām, nedz degunu urbinām. Taču Zvirbulēnam arvien vairāk sāka likties, ka Zaļā Vārna lūkojas kaut kur citur speciāli, jo, pavēries viņas skatiena virzienā, Zvirbulēns redzēja vienīgi baltus un pavisam neievērojamus mākonīšus. Viņa lūkojās uz citu pusi tik ļoti, ka Zvirbulēnam tas nemaz nepatika.
PAGAJA VĒL DAŽAS DIENAS
Un Zvirbulēns nolēma, ka viņš Zaļajai Vārnai vairs nepatīk. Jo kā citādi lai izskaidro viņas tik ilgo prombūtni? Nu kāpēc viņam toreiz vajadzēja kasīt aiz auss un urbināt degunu?
Sis es-neko-neredzēju skatiens!
Sī it-kā-nekas-nebūtu-bijis poza!
Un Zvirbulēns deva sev solījumu apgūt labas uzvedības iemaņas.
Taču, pirms ķeras pie šī visnotaļ grūtā darba, nepieciešams patīkams noskaņojums, bet to Zvirbulēns nu nekādi nevarēja iedomāties bez Zaļās Vārnas.
— Došos viņu meklēt, — viņš izsacīja gandrīz balsī un satrūkās. Zvirbulēns ļoti reti domāja skaļi.
Jūlija pēcpusdiena tveicēt tveicēja, saule bija tieši virs galvas, un Zvirbulēnam laiku pa laikam nācās uzmeklēt kādu avotu vai strautu, lai remdētu slāpes. Sādā sutoņā putni rod patvērumu koku pazarēs vai dobumos, kur svelmainie saules stari neiesniedzas.