Gaiss bija tik neparasti kluss, ka varēja dzirdēt ķirzaku pārskrējienus sausajā zālē. Sākumā Zvirbulēns nezināja — bīties no ķirzakām vai ne, bet, pārliecinājies, cik tās tramīgas, iesāka viņas dzenāt.
Aizrāvies jaunatklātajā rotaļā, Zvirbulēns bija sasniedzis kādu ezeriņu. Viņš jau dzīrās uzmeklēt ēnotu pazari ūdens malā, kad skatienu piesaistīja kaut kas lielai un košai puķei līdzīgs. Saulessargs!
Košais saulessargs atradās ezeriņa pretējā krastā. Neraugoties uz nogurumu, Zvirbulēns kļuva ziņkārīgs.
«Došos palūkoties,» viņš izlēma, tomēr nelidoja pāri ezeram, kura ūdens virsma bija tik gluda, ka pat ods varētu nodzerties, bet īsiem pārlidojumiem lavījās cauri krūmājam.
O! Tik košu saulessargu Zvirbulēns redzēja pirmoreiz. Tas vizēja un trīsuļoja, bija gluži kā dzīvs.
Saulessarga ēnā kāds sēdēja. Zvirbulēns palūkojās vērīgāk, un viņa knābis no pārsteiguma palika vaļā,— ēnā sēdētāja bija Zaļā Vārna! Un saulessargs nebija nekas cits kā Pāva astes vēdeklis! Zvirbulēns ļoti uzbudinājās. Viņu nespēja nomierināt pat tas, ka Pāvam bija visai muļķīga sejas izteiksme. Par sejas izteiksmi Zvirbulēns bija pilnīgi pārliecināts.