Tuvojoties dārzam, Zaļā Vārna, protams, tūlīt pamanīja tā saucamo Savādnieku un pamāja Zvirbulēnam:
— Nu tikai aši!
Un iemetās kādā ogām bagātā zarā pavisam netālu no Savādnieka platmales.
— Trakā, ko tu dari! — pusbalsī iesaucās Zvirbulēns. — Vai tad tu neredzi?
Bet Zaļā Vārna jau šķina sulīgās un saldās ogas, un Zvirbulēns bija pilnīgā neizpratnē. «Kā tad tā?» viņš apmulsis risināja savu domu. «Pati brīdina no Cilvēka, bet, tiklīdz pamana kādu kārumu, — re, ko dara!»
— Ko nemielojies? — Zaļā Vārna apvaicājās, bet tikai tā, starp citu, jo bija pārāk aizņemta.
Zvirbulēns sarauktu pieri noslēpumaini pamāja uz Savādnieka pusi, un tad, jā, tad Zaļā Vārna saprata. Iesmiedamās viņa sacīja:
— Ak, es muļķe! Kā gan man neienāca prātā, ka tu neko nezini par Putnubiedēkli!
— Ā, jā, Putnubiedēkli, — Zvirbulēnam diezgan labi izdevās pateikt it kā starp citu.
— Nebīsties nenieka, — sacīja viņam Zaļā Vārna, uzlaizdamās Savādniekam uz pleca. — Redzi?
Kad Zvirbulēns pārliecinājās, ka no Savādnieka patiesi nav ko bīties, viņš pielidoja tuvāk, lai to aplūkotu pamatīgāk.
«Kāds neglītenis,» bija viņa pirmā doma, un viņš to pateica Zaļajai Vārnai.
— Kā jau Putnubiedēklis, — viņa atbildēja, atsākdama mielošanos.