— Kā jau, — apstiprināja Zvirbulēns. — Līdzīgs Cilvēkam, vai ne?
Zaļā Vārna iesmējās un gandrīz aizrijās ar ogu.
— Bet varbūt, hi, hi! — varbūt Cilvēks ir līdzīgs Putnubiedēklim? Tas tik ir atklājums!
Zvirbulēns, protams, nepavisam nesaprata, kādu atklājumu viņš tikko izdarījis, tādēļ it kā nejauši pavaicāja: — Nu, nu? — un pievirzījās tuvāk, jo neapzināti nojauta, ka atklājums varētu būt arī kaut kas ļoti labs.
— Redzi, — iesāka Zaļā Vārna, kad bija izspļāvusi ršu kauliņu. — Cilvēks domā, ka ir cēlies no Pēr- ķa. Nav jau noliedzams, zināma līdzība ir, taču, ja mājam par līdzību starp Cilvēku un Putnubiedēkli… Te Zaļā Vārna pēkšņi aprāvās, jo bija saklausījusi aut ko neparastu. Viņa ieklausījās un tad pačukstēja:
— Laižamies, tur kāds nāk!
— Vai vēl viens Putnubiedēklis? — Zvirbulēnam spruka no knābja, un labi, ka Zaļā Vārna to nesa- sirdēja, citādi viņa pavisam noteikti būtu aizrijusies • ķiršu kauliņu.
ZVIRBULĒNS IEPAZĪSTAS AR SPĀRI UN NOSAUC TO PAR HA
Kādā no saviem lidojumiem uz upīti Zvirbulēns ie- mdzīja Spāri.
Spāre graciozi sēdēja uz niedres zieda un žāvēja stū samirkušos, smalki veidotos spārniņus.