Pa to laiku lietus pakāpeniski mitējās, un, kad no padebešiem noritēja pēdējā lietus lāsīte, Zvirbulēns bija uzrakstījis it visu, ko spēja atcerēties mazā putnēna vērīgā galva. Zvirbulēns iesprauda rakstāmrīku ligzdas malā, noplūca smilgu un sadiedza aprakstītās lapas kopā. Iznāca jasmīnlapu grāmatiņa.
«Parādīšu Zaļajai Vārnai,» Zvirbulēns nolēma.
Mākoņu spraugā atspīdēja saule. Viņas vēl siltie stari ieslīpi pārslīdēja mežam un pļavām.
Drīz vien Zvirbulēns jau atradās pie vecās kļavas
sastapa savu draudzeni sildāmies skopās saules pie- mīlīgajā siltumā.
— Labi, ka atlidoji, — viņa sacīja. — Šodien mēs dodamies uz Dienvidiem.
— Uz Dienvidiem? — Zvirbulēns nespēja noticēt, ka pārmaiņas notiks tik ātri.
— Vai tad tu nesaproti? — Zaļā Vārna brīnījās. Es taču esmu gājputns un nevaru ciest šejienes
rudeni. Jau tagad esmu tik nosalusi, ka nezin vai sa- silšu. Vienkārši šausmīgi laika apstākļi! Zvirbulēnam kļuva skumji.
— Bet es tev atnesu, lūk, šo te, — viņš iečivinājās.
— Kas tas ir? — Zaļā Vārna painteresējās. — Vai kaut kaut kas ļoti gards? Pirms tālā ceļa nemaz nebūtu ļauni iebaudīt kaut ko speciālu.
— Es tev atnesu grāmatu, — sacīja Zvirbulēns. Gribi, palasīšu?