Tā runāja Zaļā Vārna un piesardzīgi paskatījās visapkārt. Zvirbulēns bija pati uzmanība.
— Bet mēs vēl neesam zaudējuši cerību, — turpināja Zaļā Vārna. — Ir taču zināms, ka likstas ir ārstējamas. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Nostāsti par bijušo dienu saticību un brālību vēl dzīvo mūsu atmiņā, un meža zvēri un putni tos stāsta tālāk saviem bērniem. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību.
Tā runāja Zaļā Vārna nelielajā, ziediem pilnajā meža norā.
NEDZĪVAIS PUTNĒNS
Kādu dienu, lidodams garām ziedošu ķiršu dārzam, Zvirbulēns ieraudzīja Cilvēku otro reizi. Tas bija mazāks par pirmoreiz redzēto, jo bija Cilvēka Bērns.
Cilvēka Bērns sēdēja gaiši dzeltenu smilšu laukumiņā, un viņam rokā bija — Zvirbulēnam spalvas uz pakauša sacēlās stāvus — putnēns! Tas nekustējās. Tātad Zaļajai Vārnai bija taisnība, kad viņa stāstīja par Cilvēka Slimību.
Zvirbulēns iespurdza ceriņkrūmā, kas auga turpat līdzās, jo ziņkāre tomēr bija lielāka par bailēm. Viņš gribēja redzēt, kas notiks tālāk.