Cilvēka Bērns paņēma atslēdziņu, iebāza to Nedzīvā Putnēna sānos un pagrieza. Putnēnā kaut kas notarkšķēja, un Zvirbulēns noskurinājās.
Tad Cilvēka Bērns nolika Nedzīvo Putnēnu zemē, un tas… atdzīvojās! Klakstot un dīvaini raustoties, Nedzīvais Putnēns, šķita, uzknābā graudus. Taču viņš nedzīvoja ilgi. Klakstoņa un raustīšanās pakāpeniski pierima un drīz izbeidzās pavisam. Tad Cilvēka Bērns vēlreiz paņēma Nedzīvo Putnēnu rokās, vēlreiz ielika viņā atslēdziņu un vēlreiz pagrieza to. Viss atkārtojās tāpat kā iepriekšējā reizē.
Velti Zvirbulēns izgaidījās, ka Nedzīvais Putnēns, beidzis knābāt graudus, pacels galvu, ieraudzīs debesis un, savicinādams spārniņus, trauksies augšup. Vīlies un dažādu domu mākts, Zvirbulēns atstāja ceriņkrūmu un garām ziedošo ķiršu dārzam devās uz savu mājoklīti. Bet arī tur viņam nebija miera. Viņu nodarbināja, lūk, kāds jautājums: kāpēc Cilvēkam vajadzīgs Nedzīvais Putnēns, ja pasaulē tik daudz dzīvo?
Un viņš devās pēc atbildes pie Zaļās Vārnas.
ZAĻĀS VĀRNAS OTRAIS STĀSTS
Zaļā Vārna tikko bija ieturējusi maltīti un baudīja atpūtu. Zvirbulēns nekavējoties izstāstīja redzēto.
— Tu saki — klakstēdams un raustīdamies? — viņa pārvaicāja, kad stāstāmais bija galā.