— Kā? Kur tad es biju?
— Tu vispār nebiji, — sacīja Zaļā Vārna, sakārtodama kādu greizi iegulušu spalvu.
— Kā — nemaz? — turpināja brīnīties Zvirbulēns.
— Nu bet kur tad es biju, ja es vispār nebiju? Kur tad es biju?
— Nu kā tu nesaproti, — Zaļā Vārna sapīka. — Tu vienkārši nebiji, un viss.
— Ja es vienkārši nebiju, tad es biju sarežģīti, — sacīja Zvirbulēns un paskatījās Zaļajā Vārnā tā, it kā būtu viņai atņēmis brangu graudu.
Zaļā Vārna pasmaidīja vienu no saviem smaidiem.
— Sarežģīti, tu saki? Tiesa gan, tas ir visai sarežģīti, un es tevi turpmāk saukšu par Sarežģīto Zvir- bulēnu.
— Es pats esmu Sarežģītais Zvirbulēns, mani nemaz tā nav jānosauc. — Zvirbulēnam nepatika, ka cits kāds iedod viņam vārdu, ko viņš pats nav izgudrojis, taču viņam darīja godu tas, ka nu viņš vairs nebūs parasts zvirbulēns. Zaļā Vārna jau arī nebija parasta vārna, bet gan Zaļā Vārna. Nu viņš ir līdzvērtīgs savai draudzenei. Viņš paskatījās uz Zaļo Vārnu un redzēja,
ka vina smaida. »
— Kāpēc tu smaidi? — Zvirbulēns noprasīja.
— Tāpat vien. — Zaļā Vārna pavēra knābi. — Jauks laiciņš.
— Laiciņš jau pats ir jauks, — Zvirbulēns nerimās.
— Bet kāpēc tu tā smaidi?