Tomēr (un tagad klausies īpaši uzmanīgi!) kaut kas, kāda niecīga daļiņa, kāds atspulgs no senatnē pieredzētā un izjustā vēl dzīvo Cilvēkā un visredzamāk parādās tieši Cilvēka Bērnā. Un raugi — Cilvēka Bērns pieprasa Cilvēkam putniņu un lācīti (ievēro, ka es nesaku putnu un lāci, jo Cilvēka Bērns ir mazs un viņa vārdi arī ir mazi!). Un Cilvēks, zaudējis spēju izsaukt Cilvēka Bērnam no meža putniņus un lācīšus, tagad gatavo tos pats.
— Gluži tāpat kā, nemācēdams vairs mitināties mežos un laukos, viņš gatavo sev akmens pasaules, vai ne? — ierunājās Zvirbulēns.
— Gluži tāpat, — apstiprināja Zaļā Vārna, apmierināta, ka viņas jaunais draugs gadījies visai saprātīgs. Bet viņa vēl nebija galā ar savu stāstu.
— Redzi, tieši Cilvēka Bērns ir tas, kā dēļ mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Cilvēka Bērns grib būt kopā ar mums. Un Cilvēks mīl savu Cilvēka Bērnu. Vai tagad tu saproti? Vai saproti, kādēļ vēl neesam zaudējuši cerību?
Ta runaja Zaļa Varna, kad bija ieturejusi maltīti un Daudīja atpūtu.
ZVIRBULĒNS IEGŪST VARDU
Zvirbulēns bija pārliecināts, ka viņš ir bijis vienmēr. Kad Zaļā Vārna reiz viņam stāstīja kādu notikumu, piebilstot, ka tas atgadījies tad, kad Zvirbulēna nemaz vēl neesot bijis, viņš pagalam izbrīnījies iesaucās: